Pasakas.net

Pasakas

Attapīgais puisis

Teicējs: Valdis Lūriņš

LejuplādētMP3
attapigais_puisis_inese_krauze0001.jpg
Ilustrators: Inese Krauze
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Bet ļaunie ļaudis apķērīgo puisi nu bija apgājuši. Ko viņi dara? Tie sagudro tā viņu nobeigt. Būšot ķēniņam lūgt, lai darinot dzīres un salūdzot visuvisādus viesus. Tālāk lai noteicot ielūgtajiem viesiem, ka naža nav brīv līdz ņemt, jāēdot ar ķēniņa nažiem, bet, kam ēdot ķēniņa nazis nokristu zemē, tam jāiet pie kārtavām. Ķēniņš ļaujas ierunāties. Viņš salūdz viesus, bet, ziņu par nažiem izlaizdams, tas pats no savas puses vēl pieliek klāt: ja kādam ķēniņa nazis nokristu un būtu pie kārtavām jāiet, tad ķēniņš atvēl nosodītam trīs lietas beidzamo reizi lūgties, tik no nāves atlūgties nav brīv. Tā paliek. Viesi sanāk, dzīres sākas, galdi klāti. Visiem naži labu labie, bet apķērīgajam puisim bez ķēniņa ziņas tīši nolikts tāds nazis, kas tikko spalā turas. Līdz nu maizi griezīs, tā būs asmens no spala ārā un - pļukt! - zemē. Patlaban visi sāk ēst, puisis lai piesēžas. Bet, līdzko domā riecienu griezt, te visi kājās:

   «Kārtavas, kārtavas - puisim kārtavas, jo nazis guļ zemē!»

   Neko darīt - no rīta jāiet pie kārtavām. Bet puisis par to nemaz nenoskumst, viņš tik smejas un saka tā:

  «Trīsreiz lūgties man brīv. Nu tad labi! Divas lietas lūgšos jau šovakar, to trešo - rītu pie kārtavām. Pirmā lieta: atvēli man, ķēniņ, šovakar ar savu meitu labi iztriekties. Otra lieta: pavēli, ķēniņ, citrīt pie kārtavām, lai tavi viesi sanestu lielu čupu naudas, ka varu beidzamo reizi ar naudu labi izmētāties. Trešā lieta nāks rītu.»

   Viss ļaunajiem viesiem būtu bijis pa prātam, bet naudu sanest, lai puisis izmētātu, tas tiem dūrās sirdī.

   «Kas to būtu domājis,» tie sarunājās, «ka bendes maiss mums tā atmaksās, mūs tā sodīs? Jā, jā, galva tam ir gan, bet nekas - rītu gudrā galviņa aizies.»

   Tai vakarā puisis bija tik jautrs, tik jautrs, it kā kārtavas būtu smiekla lieta. Ķēniņa meita par jautro puisi tīri pabrīnās. Viņa domā:

   «Kaut jel tādam cilvēkam būtu lemts dzīvot!»

   Otrā rītā katrs atnes savu tiesu naudas un nober pie kārtavām. Puisis ņem naudu riekužām un tik laiž gan upē, gan ezerā. Ļaunie viesi tīri pirkstus kož, bet neko darīt. Kad nauda bija izkaisīta, tad puisis uzlec kārtavas un saka tā:

   «Tagad lūgšu trešo lietu, uzklausieties! Tas, kas redzējis, ka man ķēniņa nazis vakar zemē nokritis, lai nāk šurp - es viņam izduršu acis un tad miršu.»

   Tāda apķērība nebija ne sapņota. Visi paliek kā mēmi. Kurš nu ļausies acis izdurt? Izgaidās, izgaidās - neviens neronas.

   «Nu,» ķēniņš saka, «ja neviens nav to redzējis, ko tad par velti sodīsim šo cilvēku? Kāp, puisīti, no kārtavām zemē un nāc pie manis. Es tev atdodu savu meitu par sievu un ieceļu par jauno valdnieku, jo tik taisnu un gudru cilvēku nebiju vēl atradis.»

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google